Zandas stāsts par EVS projektu Slovēnijā!

Picture by Kaja Brezočnik

Ir pavadīts traki aizraujošs gads, veicot brīvprātīgo darbu Slovēnijā

organizācijā LJUD, kas koncentrējas uz darbību publiskā vidē,
apvienojot dažāda veida žanrus, stilus, medijus,
uzstāšanās mākslu. Tā ir grupa, kurā iesaistījušies vairāki radoši

cilvēki no dažādām jomām, bet, kuri redz teātri un skatuves mākslu kā
telpu, kur strādāt kopā un bagātināt savas individuālās un grupas
idejas.

Viena no pamata darbībām, ko veicu kopā ar LJUD, bija piedalīšanās
izrādē “The Invasion”. Tas ir projekts, kurā apvienojas vizuālais

aspekts un mijiedarbība starp publiku un aktieriem, kas balstās uz
neverbālo fizisko teātri un dzīvo kompozīciju konkrētās vietās un
telpās. Jāpiemin – visi izrādes dalībnieki (citplanētieši) ir rozā
krāsā.

Šis projekts jau pastāv kopš 2008.gada un aktieri, kas tajā piedalās,

tika izveidojuši savus atšķirīgos tēlus, katrs ar savu stāstu un savu
veidu, kā sazināties un izaicināt publiku. Man bija trīs nedēļas
laika, lai atrastu un pilnveidotu savu ”varoni”, iemācītos staigāt uz
“garajām metāla kājām”, sastrādāties kopā ar pārējiem aktieriem,
palīdzēt kostīmu māksliniecei pie sava tērpa..jo tad jau sekoja
festivālu laiks. No maija līdz septembrim grupai ir viskarstākais
uzstāšanās periods dažādos festivālos visapkārt pasaulē.
Atceros Somija bija pirmā valsts, kurā devos ar “The Invasion”. Pirmā
pieredze bija kā iesvētības, uz izturību, uz drosmi, uz spēju saglabāt
koncentrēšanos un nest savu tēlu līdz galam. Tā kā nebiju vēl
pieredzējusi ar savām “garajām pieliekamajām metāla kājām”, situācija
nebija nokontrolēta līdz galam un jau pēc dažiem uzstāšanās soļiem
jutu, ka tās turas ļoti ļoti vāji, bet zināju,ka jāturpina vēl 40
minūtes. Galu galā viss noritēja veiksmīgi.

Vasaras sezonā nebiju vienīgā EVS projekta dalībniece iekš LJUD, kas
strādā pie “The Invasion”. Rebecca no Dānijas bija kolosāls
sabiedrotais. Mums abām projekta sākums bija ļoti intensīvs laiks.
Daudz mēģinājumu un tehnisko treniņu, gan individuālo, gan grupas. Ja
bija pauze starp ceļošanu no viena festivāla uz otru, tad strādājām
arī pie tērpiem un rekvizītiem. Mazgājām, šuvām, lāpījām, vēlām filci,
printējām T-kreklus un tad pakojām tos. Bija arī festivāli, kur devos
līdz grupai kā palīgs, kas nozīmē – sagatavot ģērbšanās telpas un
apklāt ar protekcijām, jo jāatgādina, ka aktieri krāsojas rozā ar
speciālu ķermeņa krāsu un tad lieto parasto bēbīšu pūderi, lai krāsa
labāk turas un nespīd. Tāpat arī ar dušas telpām – tā rozā krāsa kaut
kā ir jānotīra nost un vislabākais veids, kā to panākt, ir ūdens un
ziepes. Dažkārt tas aktierim var aizņemt stundu laika ar intensīvu
mazgāšanos. Bez telpu sagatavošanas, palīga darbs ir palīdzēt
krāsoties un pūderēties, uzstāšanās laikā gādāt par ūdeni, uzņemt
fotogrāfijas vai video. Kad viss beidzies, tad seko tīrīšanas darbi :)
Dažkārt man bija sajūta, ka palīga darbs ir daudz intensīvāks,
enerģijas izsmeļošāks un sarežģītāks  nekā, ja pati uzstājos. Tāpēc
visu cieņu citiem palīgiem!

 

 

 

 

 

 

 

 

Pirmie pieci mēneši pagāja ļoti ātri, raibi un iespaidīgi. Tik īsā
laika posmā tiku pabijusi vai visā Eiropā un iepazinusi tuvāk ielu
teātra festivālus un to vidi. Man pašai jāsecina, ka pie tā ātri
pierod, tāpēc, kad sākās klusāks periods, bija grūtāk pārslēgties uz
citu darba ritmu un vidi. Rudens un ziema ir biroja darbs ar datoru,
daudz. Un daudz sapulces par nākotnes plāniem un to realizāciju.
Nākamās sezonas festivālu plānošana, informācijas meklēšana, datu
bāzes pilnveidošana..daudz asistēšana grupas LJUD menedžerei. Un ik
pa laikam pa vidu kāda maza uzstāšanās te Spānijā, te Sardīnijā.
Projekta laikā man tika piedāvāta lieliska iespēja turpināt darbu ar
“The Invasion” arī pēc mana EVS beigām, tāpēc ziema tika pavadīta ar
mēģinājumiem kopā ar grupu, gatavojoties jaunai sezonai, kas sākās
šoreiz jau martā ar braucienu uz Baltkrieviju.

LJUD grupa organizē arī tādu pasākumu kā “Pūķa dienas”, kas norit
oktobrī. Tie ir svētki visai ģimenei, ar izrādēm, ar mūziku, ar stāstu
stāstīšanu un grāmatu lasīšanu, ar rokdarbu meistardarbnīcām un
skaistām instalācijām. Tā kā jau savas ierašanās sākumā pie LJUD
izrādīju savu patiku pret radošiem roku darbiem, tad šis bija viens no
tiem pasākumiem, kur griezu un līmēju nedēļas garumā. Te var pieminēt
arī jauno LJUD biroju, kur es uzņēmos paveikt tā krāsošanu, mēbeļu
restaurēšanu un tā iekārtošanu.

Pieminēšanas vērta, protams, ir arī LJUD LABORATORIJA, kas ir atvērta
fiziskā teātra meistarklase katru nedēļas piektdienu (izņemot vasaras
sezonā) un, ko vada kāds no grupas biedriem, to skaitā arī es. Tajā
tiek aicināti cilvēki gan jauni, gan veci, gan ar zināšanām par
fizisko teātri, gan bez. Tā ir kā piektdienas pēcpusdienas spēle, vai
kā rituāls, vai kā labi pavadīts laiks trīs stundu garumā, kuras
nobeigumā vienmēr noteikti seko kāda īsa ielas dzīvā māksla.

Projekta laikā man bija lieliskas iespējas apmeklēt meistarklases arī
pie citiem pasniedzējiem no dažādām organizācijām, piemēram, kā masku
teātris, interaktīvais ielu teātris, cirka māksla, tādējādi paplašinot
savas zināšanas.


 

 

 

 

 

 

 

 

Viens no spilgtākajiem pēdējiem notikumiem kopā ar LJUD ir brauciens
uz Dienvidkoreju, kas ilga pusotra mēneša garumā. Viens no galvenajiem
gala mērķiem bija Yeosu Expo 2012, kur mēs piedalījāmies kā
mākslinieki. Redzējām, ka tāda veida izstādē lielu mākslu mēs parādīt
nevaram un pašā sākumā bijām apmulsuši no tās vides, kas tur sabūvēta
un radīta, taču vēlāk pieņēmām to kā labu laiku, ko mēģināt kopā un
eksperimentēt, un rast jaunas idejas izrādei. Pati zeme man bija viens
liels pārsteigums un visas manas maņas piedzīvoja ko neierastu.

LJUD grupā cilvēki pieraduši daudz strādāt un ir ļoti uzņēmīgi, un ar
lielu pašiniciatīvu. Atrodoties tādā vidē, ir grūti sēdēt malā. Tā
iedvesmo.

 Foto – Kaja Brezočnik